Nezinu, kā šo vārdu – procrastination – būtu vislabāk tulkot latviski. Atlikšana? Sebošana? Slikošana? Kaut kā nav tas. Slikošana tā noteikti nebūs, jo darbu atlikšana šajā gadījuma ir nevis slinkuma, bet citu iemeslu dēļ.

Vārdu sakot – esmu nelabojams prokrastinētājs – atlieku darbus līdz pēdējam brīdim un, nereti, arī pēc tā. Es saprotu, ka izdarot darbu ātrāk, rezultāts būtu labāks, bet .. kaut kā nesanāk.
Un iemesls tam, kā jau minēju, nav slinkums. Es strādāju, bet izvēlos darīt tos darbus, kurus tiešām varētu darīt vēlāk, tā vietā lai darītu svarīgākus un steidzamākus. Un tā arī nav slikta plānošana – es labi zinu prioritātes. Tikai man nevedas ar to ievērošanu.
Tagad sāku lasīt visādu literatūru un izmēģināt dažadas metodes, kā ar atlikšanu tikt galā. (Kā izrādās – es tāds neesmu ne tuvu vienīgais.) Rezultādi gan pagaidām tādi viduvēji.
Kā jūs tiekat galā?

Man šķiet, ka es pat fiziski jūtu, kā saule dod enerģiju. Esmu kā tāda saules baterija. Nopietni. No saules vien pārtikt es, protams, nevarētu (ha, bet bija mums te internetos tāti eksperimentētāji), bet pašsajūtu, garastāvokli un enerģijas līmeni tā jūtami paceļ.
Laikam esmu piedzimis nepareizajos platuma grādos.