Jau kopš bērnības vārdu salikumu “goda vārds” es dzirdu tikai kā “poda vāks”. Nekādi nespēju šos vārdus uztvert nopietni.
Un runājot par poda vākiem. Viņi esot ik pa laikam jānomaina – jo tur sakrājas visādas dranķības u.tml.
Tad nu, lūk.
Vakar izlēmu iegādāt jaunu sēžamvirsmu. Domāju: cik tad nu tur tā darba? Paņemšu visparastāko vāku un lieta darīta. Pārliecība par lietas vienkāršumu beidzās, kad nonācu vajadzīgajā stendā. Izrādās, viņi ir visdažādāko izmēru, formu u.c. un cenā no pāris līdz turpat simtam eiro (gan jau ka bija arī dārgāki, kurus nepamanīju). Sajutos pilnīgs iesācējs podu jomā. Beigu beigās ar pārdevējs palīdzību kaut ko izvēlējos (dīvainā kārtā derēja ar). Šķiet, ka lai izvēlētos vāku jānāk ar visu podu. Pārdevējs ieteica gan mazliet vienkāršaku varinatu – zīmēt poda karti – uzlikt uz poda avīzi un iezīmēt stratēģiskās vietas. Nākamreiz zināšu.

Šodien vakarā ar kolēģiem paredzēts pilsētā mazliet atpūsties. Tāpēc saprātīgi ir auto atstāt mājās. Jo īpaši tāpēc, ka šoferiem šodien ir “puteņa biļetes” jeb haļavnie braucieni.

Rīgas satiksme nav diezko ērta un lielākoties, lai kaut kur ērti nokļūtu parasti ir jābrauc ar vismaz diviem transportlīdzekļiem. Tā nu es lepni iekāpju autobusā un vizinos līdz nepieciešamajai pieturai, kurā pārkāpšu nākamajā transportā. Kaut arī apzinos, ka man nekas nevienam nav jārāda vai jākompostrē jāreģistrē, mazliet tomēr sajūta, ka braucu par zaķi.

Vajadzīgajā pieturā izkāpju un gaidu nākamo autobusu. Nenāk. Ārā snieg, auksts, bet autobuss nenāk. Nogaidu minūtes 5 (kas ir par vismaz 4 minūtēm vairāk kā gribētos) un nolemju neskopoties un braukt ar tuvojošos mikriņu. Lepni ielecu mikriņā un tūliņ vilkšu laukā maku ar e-talonu, kad pēc rūpīgas somas pārmeklēšanas un visu kabatu izčamdīšanas atskārstu, ka mani ir piemeklējis “Amakatanau”. 😕 Tieši tajā dienā, kad viņš visvairāk vajadzīgs, mans maks ir nolēmis paņemt brīvdienu un palikt mājās.

Tāds man šodien hārdkōrs.

Baltajiem (vai virpār gaišajiem) krekliem ir kāds lāsts – tie pievelk traipus. (Protams, patiesībā ne jau traipus tie pievelk, bet visādas lietas un vielas kas šos traipus rada.)
Šodien uzvilku baltu kreklu un jau pie brokastīm nokleksēju. Divreiz. Pārvilku citu – bet arī gaišu. Un tikko uzlēju kafiju. 🙁 Pusdienot laikam nāksies mazo bērnu priekšautā. Vai kombinezonā.

Darbā mums ir haļavnie saldumi: ziemā Kāruma sieriņi (vai dažreiz riekstiņi, vai saldie batoniņi), bet vasarā – saldējums. Skaista dzīve, vai ne? Prieks doties uz darbu. Taču šodien uzzināju, ka saldā dzīve ir beigusies un nekādu kārumu nebūs. 😕 Darbs atkal ir hārdkors.

Tikai nedēļas pirmā diena un galva jau ir kā spainis. Un vēl jāizvelk līdz nedēļas beigām. :/

Lielu daļu brīvdienu pavadīju tīrot wordpress instalācijas no trojāņiem, kas tur bija iemitinājušies. Īsti netiku gudrs, kā tas ticis iekšā. Paroles uzlauztas nebija. Man nāk ziņojums, ka admins ielogojas. Un tad jau arī situācijai vajadzētu būt čābīgākai.
Visticamākais izskaidrojums, ka pie vainas ir kāds kreisi uzrakstīts plagins ar caurumu, kuru izmantojot var injicēt slikto kodu lapā.
Šobrīd viss izskatās tīrs, bet redzēs, kā būs tālāk. Vajadzēs kārtīgāk visas instalācijas apskatīt. Jā, neapskaužu admiņus, kam ar šo diendienā jānodarbojas.

Kaut kad nesen izlēmu sākt jaunu blogu. Par spīti tam, ka man to jau ir kāds desmits. 😕 Taču šoreiz – atšķirībā no cietiem – tādu, kurā rakstīt visu, kas ienāk prātā. Nedomājot par komatiem, mērķauditoriju, ētikas un pieklājības normām un tamlīdzīgām lietām. To, kas ienāk prātā. Jo dzīve ir hārdkōrs.